Šobrīd atgriežos no divu mēnešu ilga komandējuma Kanādā. Skaitot kopā ar iepriekš tur pavadīto laiku, šogad kopā trīs mēneši ir nodzīvoti tur. Sēžot lidostā un gaidot lidojumu uz mājām, nolēmu veltīt nedaudz laika, lai vairāk vai mazāk strukturēti aprakstītu dažādus sīkumus, ko sanāca tur novērot.
Novērojumi tika veikti Ontario provincē, Toronto apkaimē, nevaru spriest, cik tie attiecināmi uz pārējo Kanādu, taču ticami, ka, izņemot Kvebeku (franciski runājošu provinci), situācija ir diezgan līdzīga.
Vispārējais vērtējums
Ja vēlas dzīvē ko mainīt un pārvākties dzīvot un strādāt uz ārzemēm, tad Kanāda viennozīmīgi ir ļoti laba izvēle. Ja atskaita tālo ceļu līdz Latvijai, viss pārējais ir diezgan pozitīvs. Galvenokārt jau cilvēki – tur lielākā daļa ir imigranti, līdz ar to nebūs jājūtas kā baltam zvirbulim, jo tur visi tādi. Es dzīvē redzēju tikai vienu kanādieti, kas varēja teikt, ka viņas senči te iebrauca kā pirmie mednieki. Protams, visus pēc kārtas neaptaujāju, bet lielākā daļa ir paši atbraukuši, vēl daudzi ir šeit dzimuši, bet vecāki iebraucēji.
Lai arī Kanāda oficiāli ir divvalodu valsts, reāli franciska ir Kvebeka, bet pārējā Kanāda runā angliski. Daži vietējie sūdzējās, ka visā Kanādā ir spiesti ievērot divvalodību, piemēram, uzraksti uz autobāņiem ir divās valodās, taču pašā Kvebekā viss ir tikai franciski.
Daba
Daba Kanādā ir fantastiska. Flora un fauna Toronto apkaimē ir diezgan līdzīga Latvijai, taču Kanāda ir tik milzīga, ka tur var atrast tādas pērles, kuras liek vēlēties, kaut komandējumu varētu pārtraukt un visu laiku veltīt ceļošanai.
Tika izmēģināts braukt ar kanoe pa Algonquin parku. Kanoe braukšanai tas ir ideāls parks – 100 gadu atpakaļ koku ieguvei tur tika uzpludināta milzīga teritorija, kas tagad veido milzīgu tīklu ar mazākiem un lielākiem ezeriem, kas visi ir vai nu savienoti ar upītēm vai arī sasniedzami, pārsimts metrus kanoe nesot uz pleciem. Pavadot tur divas dienas, tika secināts, ka, ja vien būtu tāda iespēja, tur varētu katru vasaru braukt vēl un vēl.
Pavisam kārdinoši likās aizbraukt tālāk uz ziemeļiem – jau apmēram 800km no Toronto ir milzīgas teritorijas, kuras praktiski nav apdzīvotas un kur meži mijas ar ezeriem un upēm.
Cenas
Cenas ir viena no iepriecinošajām lietām Kanādā. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, siers un gaļa ir dārgi, cenas ir diezgan līdzīgas Latvijai. Protams, jāmāk atrast pareizie veikali, taču, ja zin, kur iepirkties, tad tēriņi dzīvošanai nebūt nav tik lieli.
Pavisam labas cenas ir atrodamas, ja meklē apģērbus, aksesuārus (somas utt.) un dažādas citas tamlīdzīgas preces ir krietni lētākas – atkal gan, jāmāk atrast (daži lielveikali ir dārgi, citi to pašu nosauc par outlet un pārdod krietni lētāk). Par apmēram 30 latiem nopirku ūdensnecaurlaidīgus ziemas zābakus.
Pavisam slikti ap dūšu paliek, skatoties automašīnu reklāmas – cenas ir gandrīz divreiz zemākas kā Eiropā. Te gan uzreiz jāpiemetina, ka, lai arī mašīnas ir lētas, apdrošināšana ir nenormāli dārga. Par piemēru – tikko tiesības dabūjušam zaļam gurķim apdrošināšana var būt pat vairāki tūkstoši latu gadā (ja nemaldos, tas ir analogs mūsu OCTA, nevis KASKO).
Benzīns Kanādā maksā ap 0.55 Ls/litrā, ASV tas maksā mazāk kā 0.40 Ls/litrā. Tas gan ir par regular, kas pie mums būtu 95, bet Ziemeļamerikā ir 87. oktānskaitlis.
Ļoti kaitinošs sīkums – visur (izņemot benzīnam) cenas norādītas bez nodokļiem (mūsu PVN analogs). Kas savukārt nozīmē, ka nav īsti zināms, cik tad tā prece maksās, jo nodokļi dažādām lietām atšķiras (piemēram, negatavotai pārtikai nodokļa vispār nav).
Sabiedriskais transports
Sabiedriskais transports Toronto apkaimē ir diezgan labi attīstīts, pārsvarā orientēts uz autobusiem un vilcieniem, un metro. Pa pašu Toronto braukā arī tramvaji. Apmaksa ir pērkot biļetes pie vadītāja vai kioskos (nav ne jausmas, kur tie kioski, vienmēr pirku pie vadītāja). Viena biļetes maksā 1,50 Ls, taču tā dod tiesības apmēram divu stundu laikā neierobežoti pārsēsties citos transporta līdzekļos. Divu stundu ierobežojums tiek realizēts, noplēšot biļeti attiecīgā slīpumā, lai plēsiena līnija norādītu uz attiecīgo laiku. Pārsēšanās strādā pat vairāku Toronto piepilsētu starpā.
Pie viņiem šobrīd lēnām tiek testēta elektroniskā biļete, solās tuvāko gadu laikā ieviest. Tāpat Toronto kaut kad nākotnē parādīšoties zemās grīdas tramvaji. Tā kā šajā ziņā mēs esam krietni priekšā.
Pie visām vilcienu uz starppilsētu autobusu stacijām ir park-and-ride stāvvietas, kas arī aktīvi tiek izmantotas. Tas tāpēc, ka autobāņi no rītiem un vakaros ir gaužām pilni par spīti tam, ka vietām katrā virzienā ir 8 joslas.
Automašīnas
Bez savas mašīnas Kanādā ir prakstiski nereāli izdzīvot. Lielās ielas nosedz sabiedriskais transports, taču attālumi Kanādā ir milzīgi, privātmāju rajoni arī un tipiskā mājā ir vismaz divas automašīnas.
Kanādā automašīnu parks ir konkrēti orientēts uz lielām mašīnām. Pārsvarā apkārt braukā džipi un pikapi. Redzēt hečbeku ir liels retums – tiem, kam nav lielie džipi vai vēl lielākie pikapi, ir lieli sedani. No vietējā kolēģa pāris reizes aizņēmāmies venu Infinity sedanu – apmēram 5 litru motors, ēda vismaz 18 litrus uz 100km. Pat ar viņu zemākajām benzīna cenām tas sit pa kabatu.
Uz vietas visi kā viens sūdzas par benzīna cenu kāpumu. Agrāk tas bijis krietni lētāks, tāpēc arī cilvēki tik brīvi pirkuši šīs milzīgās mašīnas.
Autonomā prasot Economy klases automašīnu, dabūju Chevrolet, kas ēda 10l/100km, braucot pa šoseju.
Tipiskais ātruma ierobežojums pilsētā ir 50-60km/h. Ārpus pilsētām uz mazajiem ceļiem ir 80km/h, uz autobāņiem 100km/h. Uz bāņa reāli visi brauc ar +20km/h diennakts gaišajā laikā un +10km/h tumšajā. Policiju uz ceļiem redz reti, bet tas droši vien tāpēc, ka satiksme uz bāņa ir nenormāli aktīva un, izņemot nakti, tur kādu izvilkt ārā no plūsmas ir nereāli. Pēc vietējo stāstītā, ja seko plūsmai, tad policija neaptur, pat, ja ātrums ir krietni virs atļautā. Galvenais netaisīt zigzagus apdzenot.
Interesants sīkums – viscaur ir atļauts labais pagrieziens pie sarkanās gaismas (dodot ceļu visiem pārējiem). Arī ASV tas ir atļauts, tikai tur daudz biežāk ir saliktas zīmes, kas to aizliedz. Kanādā tādas ir ļoti reti un, cik varēju novērot un izmēģināt, tas uzlabo satiksmes caurlaidību. Latvijā gan tas varētu tik labi nestrādāt, jo Kanādā ir ļoti maz kājāmgājēju ārpus paša pilsētas centra.
Ceļošana uz ASV
Pa sauszemi uz ASV aizbraukt ir gaužām vienkārši. Vajadzīga tikai sarkanā pase (elektroniskā, var būt ar vai arī bez pirkstu nospiedumiem). Brauc pāri robežai, tur vīriņš aizdzen malā un liek iet iekšā mājā. Tur savukārt apmēram pusstundu (atkarīgs no noslodzes) maļ pasi un apjautā, ko tad darīsi ASV, kur paliksi utt. Nekas briesmīgs tas nav un tā rezultātā pasē ieskavo zaļu lapiņu, kas 3 mēnešus ļauj iebraukt ASV un izvairīties no atkārtotām iztaujāšanām. Kas labi – šo lapiņu var atdot (3 mēnešu laikā tā obligāti ir jāatdod) arī Kanādā vai Meksikā, kas nozīmē, ka, ja nav zināms, cik reizes braukās turp šurp, par to nav jāuztraucas. Es gan Toronto lidostā noskrējos, kamēr atradu Border Control, kas man šo lapiņu savāca (pirmajā stāvā pie Arrivals).
Starp citu, cik varēja saprast no robežsarga, tad ESTA reģistrācija, robežu šķērsojot pa zemi, šobrīd nav obligāta – to šobrīd izmanto tikai dažās lielākajās lidostās, taču, protams, par sliktu tā nenāks.
Paši kanādieši uz ASV brauc regulāri iepirkties, jo tur daudz kas esot krietni lētāks. Piemēram, šmiga, kuru Kanādā var nopirkt tikai speciālos veikalos. Ja ASV uzturas vairāk kā 48 stundas, tad par apmēram 400$ vērtām mantām nodoklis uz robežas nav jāmaksā. Pretējā gadījumā viss ir jādeklarē un nodokļi jānomaksā.
Braucot ar automašīnu jārēķinās, ka ASV tiek izmantota imperiālā sistēma – attālumi ir jūdzēs, ātruma ierobežojumi arī. Cenas benzīntankos ir dotas gallonos (ASV tas ir 3,79 litri, Lielbritānijā savukārt 4,54 litri).
Sadzīves tehnika
Lielais pārsteigums, esot Kanādā, dzīvojot divos dažādos dzīvokļos un pastaigājot pa veikaliem, ir viņu sadzīves tehnikas līmenis. Rodas sajūta, ka viņi iesprūduši kaut kur pāris desmitus gadus senā pagātnē. Piemēram, veļas mašīnas pats pamatīgākais režīms pabeidz mazgāt 30 minūšu laikā. Un neko neizmazgā – balto kreklu trīs reizes mazgāju, kamēr traipi gandrīz bija izzuduši. Visi izmanto veļas žāvētājus. Pie mums tie ir integrēti veļas mašīnā. Pie viņiem tā vienmēr ir atsevišķa ierīce, izmēros tikpat liela kā veļas mašīna. Un šausmīgi bojā drēbes. Dažas zeķes, kas tika jaunas nopirktas, nu ir uz izjukšanas robežas, lai arī tikai dažas reizes mazgātas.
Katrā ziņā pastaigājot pa sadzīves tehnikas veikalu rodas dīvaina sajūta. Gandrīz neviena no ierīcēm neizskatās kā pie mums. Ir ledusskapji, kas ir ļoti līdzīgi, taču ir daudzi tādi modeļi, kas Latvijā nav redzēti. Veļas mašīnas jau minēju – pavisam savādāki risinājumi, lai arī ražotāji tie paši. Tas pats par plītīm utt.
Ēkas
Visās ēkās (droši vien, izņemot pavisam vecās) ir kondicionieri. Pie tam, viņiem vēl nesen bija likums, kas noteica, ka, ja ēkā ir kondicionieris, tai nedrīkst būt virināmi logi. Tas, lai taupītu enerģiju. Kā rezultātā arī pavisam jaunās daudzdzīvokļu mājās guļamistabā logu atvērt nevar vai var atvērt tikai mazu spraudziņu. Ofisu ēkās visdrīzāk nekur nevarēs atrast atveramu logu. Kas savukārt nozīmē nenormālas mokas dienā, kad kondicionieris saplīst (tika piedzīvots).
Daudzdzīvokļu ēkām norma ir daudzstāvu autostāvvieta zem ēkas. Zem 34 stāvu ēkas, kurā dzīvoju, bija pieci stāvi automašīnām. Īstenībā dikti apnicīgi ir regulāri braukāt pa apli uz piekto pazemes stāvu, bet vismaz ir rezervēta vieta, kur mašīnu atstāt.
Daudzdzīvokļu mājas standarta aprīkojums ir baseins, sauna, svaru zāle, biljarda zāle, izīrējama telpa pasākumiem un vēl dažādas līdzīgas ekstras. Baseins, svaru zāle un biljards ir bez maksas. Baseinu izmantoju ļoti aktīvi – ja izdodas atrast brīdi, kad indiešu ģimenes milzu bērnu pulks pilnā sastāvā neplosās un nebļaustās pa visu telpu, ir ļoti ērti, ka nekur nav jābrauc un peldēties vari pagrabā.
Lielākā daļa pilsētu teritorijas ir nosegtas ar privātmājām. Sevi cienošam kanādietim pieder māja un, tiklīdz ir ģimene, viņš nedzīvo dzīvoklī. Līdz ar to pilsētas centros ir pāris kvartāli ar augstceltnēm – ofisi un dzīvokļi (vismaz 20-30 stāvi) un visa pārējā teritorija ir privātmāju rajoni, ar izmētātiem iepirkumu rajoniem.
Tipiska privātmāja ir divi stāvi, pagrabs, kopā varētu būt ap 200-300 kvadrātmetri un pagalms. Parasti neliela zaļā zona ir mājai priekšā, taču visām aizmugurē būs pagalms, kurā tad daži kaut ko audzē, citi tur savu milzīgo BBQ grilu.
Nekustamā īpašuma cenas vidēji ir augstākas nekā pie mums. Te gan jāņem vērā, ka dzīvokļi pārsvarā ir pilsētas centrā (pie mums tādi arī ir dārgi) un pārējās ir privātmājas, pie tam ne tās mazākās (pie mums privātmājas pilsētā arī maksā dārgi).