Ar mugursomu uz siltajām zemēm

Tikko kā esmu atgriezies no 11 dienu blandīšanās pa Grieķiju. Liela daļa laika tika pavadīta ceļā, valsējot apkārt ar mugursomu plecos. Pirms tam vairākas dienas studēju materiālus internetā, lasot, ko citi iesaka ņemt līdzi un tagad, pēc prakstiskiem izmēģinājumiem, varu dalīties pieredzē.

Soma.

Ar šo ir jāsāk, jo tas uzreiz uzliks ierobežojumus tajā, cik daudz var paņemt līdzi. Un jāsāk uzreiz ar nopietnu ierobežojumu uzlikšanu. Grieķijā es noskatījos uz ļoti daudz 70 vai 80 litru somām. Daudziem tās vēl bija apkarinātas no ārpuses (piemēram, ar telti) vai uz vēdera sēdēja otra, mazāka soma. Toties es uz visiem viņiem varēju noskatīties ar neviltotu pārākuma sajūtu.

Mana izvēlētā soma ir Mammut Trion Element 45+7 (celotajs.com nopērkama par 61Ls). Tas +7 principā palika neaizpildīts, atskaitot situācijas, kad somā sabāzu papildus ūdens pudeles un kilogramu augļu – bet arī tad maksimālā ietilpība netika izmantota. Jāņem vērā, ka man šajā somā iekšā bija sapakots pilnīgi viss nepieciešamais, tajā skaitā telts, paklājiņš, guļammaiss, drēbes un pārtika.

Šāda somas izvēle nozīmē, ka vajadzēs piedomāt, ko ņemt līdzi, bet tas arī nozīmē, ka tā netiks pielādēta ar 20 kilogramiem, ko knapi var panest.

Pērkot somu, vēlams paskatīties, cik tā sver pati par sevi. Manis izvēlētās svars ir 1.4 kilogrami. Ir atrodamas arī vieglākas, bet tad jau tā būs krietni citas cenas kategorija.

Telts.

No telts līdzi vadāšanas ir iespējams izvairīties, ja dzīvo hosteļos, kas individuālam ceļotājam Grieķijā pat vietām ir lētāk nekā palikt kempingā. Būs arī tādi, kas mierīgi gulēs guļammaisā zem klajas debess (Grieķijā kempingos pat ir speciālas vietas paredzētas šādiem ceļotājiem). Taču pat tur mēdz līt lietus (atkarīgs gan, protams, no konkrētās vietas), bet manis pieredzētais bija nedaudz cits dabas spēks – vējš. Brīdī, kad ārā plosās kas līdzīgs nelielai vētrai, ir ļoti patīkami, ka visi gruži un smiltis netiek mesti sejā.

Telts izvēlē vislielāko nozīmi spēlē cena. Ja ir vēlme iztērēt ap 100Ls, tad paveras diezgan plašas izvēles iespējas. Es gribēju atrast pašu lētāko variantu, kas būtu gana kvalitatīvs un pielietojams vēl ilgi. Tāpēc arī neskatījos uz vienvietīgajām teltīm (tās gan lielākoties arī maksā ap 100Ls). Meklēju lētāko, vieglāko divvietīgo telti, kurai mitrumizturība ir lielāka par 1500. Izvēle krita uz Easy Camp Comet 200 telti (19Ls). Tā sver tikai 1.8 kilogramus, ir salīdzinoši kompakta un, protams, salīdzinoši ļoti lēta. Pēc brauciena varu teikt, ka ar telti esmu apmierināts – pret vēju tā turās godam bez atsaitēm (tikai 4 mietiņus vajag), lietu gan nesanāca izmēģināt.

Par telti gan jāatcerās viens sīkums – mazos telts mietiņus neļauj ienest lidmašīnas salonā. Noteikti var atrast nemetāliskus izstrādājumus, bet līdzi nākušos mietiņus man nācās atstāt lidostas miskastē.

Guļammaiss.

Guļammaiss ir tomēr absolūti nepieciešams. Pat Grieķijā pašā karstākajā laikā laikā naktīs, kad uzpūta vējš, nebūt tik silts nebija, pie tam tas noderēs arī hosteļos, ja tajos netiek izsniegti palagi. Cita lieta, cik pamatīgu to maisu vajag. Jāsaka, ka te atkal ļoti daudz ietekmē cena. Cena tāpēc, ka šī ir viena no pozīcijām, kur svars atšķiras vairākas reizes. Par mērķi jāizvirza ne vairāk kā 600 gramu smags guļammaiss.

Tā kā šoreiz braucu uz siltām zemēm, tad liels paldies Gandra pārdevējam, kurš ieteica pirkt nevis klasisko guļammaisu, bet gan flīša guļammaisa “palagu”. Izvēlējos Lafuma Microfleece Bag (13 Ls). Jāsaka, ka kopumā esmu ar to ļoti apmierināts, jo gulēšana tajā bija ļoti ērta un to varēja arī apmest ap pleciem, kad bija jāsēž ostā un šie kondicionieri palaida saldēšanas režīmā.

Paklājiņš / matracis.

Pirmajā brīdī varbūt tā šķiet lieka ekstra, bet tā noteikti nav. Latvijas apstākļos ceļot telti, var izvēlēties vietu, kur mīkstāka zāle, tāpēc varbūt arī var gulēt bez nekā apakšā (neapskatot to, ka matracim ir arī siltumizolējoša funkcija). Bet Grieķijā zaļa zāle ir ekskluzīva lieta un telti jāceļ uz cietas, noplicinātas zemes.

Atkal jau noteicošo lomu spēlē divi faktori – cena un svars. Uzreiz gan tiek atmests viss, kas nav piepūšams, lai ietaupītu vietu somā. Te nu pārsvarā lielāks svars nozīmēs arī nedaudz lielāku komfortu, jo matracis būs biezāks. Tāpat jāuzmanās no īsajiem matračiem, ko reizēm var nepamanīt – matracis ir īsāks (kājas uz zemes), līdz ar to lētāks un vieglāks. Es izvēlējos Summit Mat Super Light (38Ls). Sarullējas tiešām neliels, svars ir gandrīz vai mazākais, ko var dabūt šāda tipa matracim. Lai arī šis bija salīdzinoši dārgs pirkums, ne nieka nenožēloju.

Spilvens.

Pirms brauciena man šķita, ka tā ir tāda lieka ekstra. Vienmēr biju izticis ar drēbju palikšanu zem galvas. Tāpēc arī spilvena man līdzi nebija. Kas, kā izrādījās, bija paliela kļūda. Es izlīdzējos ar somu, bet gulēšanas komfortu tas diezgan negatīvi iespaidoja.

Tie apmēram 150 grami, ko sver piepūšamie spilveni, būtu noteikti bijuši tā vērti. Tāpēc varu tikai silti ieteikt līdzi ņemt ko šādu vai arī parasto U formas spilventiņu, uz kura kaut ko uzmet virsū, lai iegūtu pateicīgāku formu.

Ēst gatavošana.

Mans komplekts ēst gatavošanai – gāze (jāatceras, ka to nevar nekādā veidā vest lidmašīnā, arī ne checked bagāžā), gāzes deglis, katliņš un krūze, spork. Eksistē arī cita veida degvielas ēst gatavošanai, bet gāze ar degli ir lētākais un vienkāršākais risinājums (vēl sausā spirta tabletes ir vienkāršs risinājums).

Par gāzi ir jāatceras pāris sīkumi. Primāri tie izriet no fakta, ka to nevar vest lidmašīnā, tāpēc tā jāpērk uz vietas. Tāpēc ir svarīgi izpētīt, kāda veida baloni ir nopērkami galamērķī. Es šeit uzrāvos, jo biju cerējis, ka būs iespējams nopirkt balonus un skrūvējamo ventili (Lindal valve, EN-417, skaitās ES standarts). Bet nekā. Tādu es atradu tikai specializētajā ceļotāju veikalā, par nenormāli lielu cenu (280g balons 8 eiro). Grieķijā normāli pieejami ir tikai Campingaz Easy-Clic baloni (uzspraud un pagriez pa 45 grādiem). 450g balons maksā 5 eiro un ir pieejams gandrīz jebkurā lielveikalā. Pie mums arī tos var dabūt pat Rimi hipermārketos.

Diemžēl gāzes degļi pārsvarā der tikai noteiktam ventilim. Ir dabūnami arī universāli risinājumi, bet tie bija nesamērīgi dārgāki un smagāki. Gandrs veikalā redzēju arī adapteri (6.5Ls), lai uz Easy-Clic varētu uzlikt skrūvējamo degli. Es pirms brauciena biju iegādājies MSR ražotu degli par 20Ls, bet tas tā arī nav ticis izmantots. Biju spiests Grieķijā uz vietas par 12 eiro nopirkt parastāko degli, kas der uzspraužamajiem baloniem. Jāsaka, ka tā arī neizjutu vajadzību pēc kaut kā krutāka. Katrā ziņā par to cenas starpību var nopirkt otru un trešo gāzes balonu (oficiāli skaitās, ka tie dārgākie ir arī ekonomiskāki). Tāpēc mans ieteikums būtu ietaupīt un pirkt vienkāršāko, tik paskatīties, lai tas liekas gana viegls. Un drošības labad pirkt skrūvējamo degli plus papildus adapteri spraužamajiem baloniem.

Katliņš – es iztiku ar pavisam nelielu, vieglu alumīnija katliņu. Vienu gan es nošāvu greizi – katliņam vajag rokturi sānā (manam bija rokturis kā spaiņiem), citādi ir lielas problēmas ūdeni pārliet krūzē. Te nu tikai uz svaru vērts skatīties, jo katliņu var pielādēt pilnu ar pārtiku, pirms liek somā.

Krūze – izmantoju visparastāko nerūsējošā tērauda termokrūzi. Biju plānojis, ka tajā sanāks sildīt ūdeni uz uguns, bet to tā arī nesanāca izmēģināt.

Spork-s ir pavisam laba lieta. Naža aspekts tam gan ir tāds smieklīgs, bet man tā arī nebija situācijas, kur vajadzētu normālu nazi, visu var atplēst, nolauzt utt.

Higiēnas preces, aksesuāri.

Te nu neko daudz ģeniālu it kā nevar izdomāt. Daži knifi gan ir. Pamatā jau tas, ka visa veida škidrumus vajag pārliet piemērotāka izmēra traukos (diez vai vajag līdzi vadāt puslitru šampūna). Plus vēl jāatceras nelaimīgais 100 ml ierobežojums, ja nenodod lidmašīnā bagāžu.

Eksistē tāda lieta kā ziepju lapiņas. Man tādas līdzi bija un vai nu es tās īsti nemāku izmantot, vai arī jāsaka, ka es labāk būtu paņēmis nelielu trauciņu ar dušas želeju. Roku mazgāšanai vēl tīri ok, var jau būt, ka lielākai mazgāšanai vajadzēja ņemt speciālās, ar kurām būtu bijis labāk.

Dikti laba lieta ir drēbju mazgāšanas līdzeklis. Pēc instrukcijas ar divu korķīšu porciju pietiek pilnas bļodas izmazgāšanai. Praksē tā arī apmēram bija. Jāņem gan vērā, ka pleķus ar to neizmazgās (vismaz ne aukstā ūdenī), bet smakas un sviedrus izskalot var pavisam labi. Šī ir vienīgā nestandarta lieta šajā kategorijā, ko es ņēmu līdzi.

Obligāti jāpaņem līdzi kādi 10m viegla, izturīga neilona striķa – tas noderēs pamatā jau žāvējot drēbes.

Visdrīzāk neiztikt bez lukturīša, vēlams tāda, ko uzliek uz galvas un rokas brīvas. Jāņem vērā, ka dienvidos nav Latvijai raksturīgās krēslas un tur uzreiz paliek kārtīgi tumšs.

Nevajag aizmirst tualetes papīru. Pat, ja plānots pa nakti palikt kempingos vai hosteļos, tas jāņem līdzi, jo šajās vietās to var arī nebūt (vai būs jāpērk uz vietas).

Noderīgi atcerēties, ka mazās nagu šķērītes (asmenis līdz 10cm; te gan der palasīt konkrēto lidostu noteikumus) drīkst ienest lidmašīnas salonā.

Dvielis. Iespējams negaidīti, bet šī ir lieta, kur noteikti ir jāiegulda nauda un nedrīkst ņemt līdzi pirmo dvieli no skapja. Obligāti ir jāiegādājas speciālais ceļojumu dvielis (es nopirku šādu plāno dvieli, 8.9 Ls). Tas gan būs krietni vieglāks par parastiem dvieļiem, gan izžūs ļoti ātri. Pēdējā dienā, uzmetot dvieli uz istabas ventilatora, tas bija sauss jau pēc 10 minūtēm. Uz striķa vieglā vējā tas izžūst apmēram stundas laikā.

Drēbes.

Šī nu ir tā pozīcija, kur ir visvairāk sevi jāierobežo. Ļoti konkrēti jāizvērtē, uz kurieni brauc un jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais. Jāatceras, ka visu var izmazgāt uz vietas un nav jānodrošinās visām dienām ar tīriem krekliem.

Tā kā braucu uz Grieķiju, kur dienā 30 grādi, naktī 20 grādi un lietus nav paredzams, tad līdzi neņēmu neko, kas atgādinātu džemperi vai jaku. Vienīgajā reizē, kad prasījās kas siltāks, izmantoju guļammaisu.

Krekli. Līdzi bija četri t-krekli (ieskaitot to, kas ir mugurā). Teorētiski varētu iztikt ar mazāk, bet tad katru vakaru jāmazgā drēbes. Praksē sanāca, ka šis bija ideālais skaits. Speciāli atlasīju visvieglākos un plānākos kreklus. Vismaz vienam vajadzētu būt ātri žūstošajam kreklam, ja iznāk vajadzība to ātri izmazgāt (man tāds pilnībā ižžuva divu stundu laikā). Tiesa gan, man radās iespaids, ka brīdī, kad esmu līdz ausīm nosvīdis, šī ātri žūstošā sintētika ir krietni nepatīkamāka uz ādas, salīdzinot ar parastu kokvilnu.

Apakšveļa, zeķes – tāpat kā krekli, 4 komplekti. Arī tas pats attiecībā uz plānāko un vieglāko un, ja iespējams, ātri žūstošus.

Bikses. Šajā pozīcijā sanāca investēt. Par 36Ls (bija krietna atlaide) iekš celotajs.com nopirku kaut ko līdzīgu šīm Mammut biksēm. Un ar šīm vienām neilona biksēm (vēl bija peldšorti brīžiem, kad šīs vajadzēja mazgāt) arī pilnīgi pietika. Tās ir dikti vieglas, ērtas, ja vajag, pārveidojamas par šortiem un, pats galvenais, izžūst pāris stundu laikā, kas nozīmē, ka tās var ļoti ātri izmazgāt. Nav nekādas nepieciešamības nēsāt līdzi otru bikšu pāri.

Apavi. Es iztiku visu ceļu ar vienām Ecco sandalēm ar slēgto purnu (protams, pie mums veikalā tās maksā krietni dārgāk, bet vismaz nāk ar 2 gadu garantiju). Der gan staigāšanai pa kalnu takām, lēkāšanai pa akmeņiem, kāpšanai pa akmens sienām (sanāca arī to darīt). Vadāt līdzi vairākus kurpju pārus, manuprāt, ir pilnīgi lieki. Galvenais, lai ir pārliecība, ka tie apavi, kas ir kājās, izturēs visu ceļu un nesaplīsīs. Lai arī es nekad nebiju maksājis tik daudz par vieniem apaviem, šīs Ecco sandales attaisno visas cerības un turās godam, lai kā es tās arī nemocītu.

Cepure. Obligāta vajadzība. Es nožēloju, ka nebiju iegādājies cepuri, kurai ir aizsegs pakausim un kaklam – to daļu sanāca nedaudz apsvilināt.

Pārtika.

Šādi tādi padomi, jo te nu katram pašam jāizdomā, ko un cik daudz līdzi ņemt.

Aplejamās auzu pārslu, griķu utt. putriņas ir gaužām labas. Neaizņem daudz vietas un viegli, ātri pagatavojamas. Jāņem gan vērā, ka vienā paciņā tā porcija ir dikti maza un pie lielākas apetītes prasās divas tādas vienā reizē.

Aplejamie makaroni, kartupeļu biezeņi – arī laba lieta, tikai jāizpilda maza manipulācija – saturs jāpārber no plastmasas trauciņiem iekš parastiem pārtikas maisiņiem, tādā veidā ietaupot lielāko daļu vietas somā.

Es biju līdzi paņēmis parastos makaronus, tiesa gan, ilgi meklēju veikala plauktā, kuri pēc instrukcijas vismazāk jāvāra. Šī ir tā pozīcija, kur vajadzēs līdzi arī kaut kādas garšvielas (sāli, vegetu u.tml.).

Riekstu maisījumi (tā saucamās tūristu brokastis) – super manta, kam obligāti jābūt līdzi. Atkal gan jāizmanto pārtikas maisiņi mazie un rieksti jāsadala pa porcijām, lai nesanāk vienā reizē visu apēst. Rieksti ir viena no labākajām lietām, ko ņemt līdzi, jo tajos esot visvairāk tauku uz svaru (vairāk kā eļļā) un tie visātrāk dod enerģiju. Tas tika pārbaudīts un atzīts par patiesību. Jāatceras, ka nevajag iztikt ar gatavajiem maisījumiem – var pats sapirkt sastāvdaļas un sabērt kopā.

Ar pārtiku katrā ziņā nevajag pārāk aizrauties, ja vien netiks staigāts prom no civilizācijas visu laiku. Ja veikali ir pieejami, tad labāk regulāri atjaunot krājumus, nekā visu staipīt uz muguras.

Kopsavilkums.

Mans mugursomas saturs plus tas, kam tur vajadzēja būt bijušam (tas, ja kāds vēlas sarakstu, kam vilkt klāt ķeksīšus, kad pakojas):

  • telts (mazos metāla mietiņus nevar ņemt lidmašīnas salonā);
  • guļammaiss;
  • piepūšamais matracis;
  • piepūšamais spilvens;
  • gāze (nedrīkst ņemt iekš lidmašīnas);
  • gāzes deglis;
  • sērkociņi;
  • katliņš;
  • krūze;
  • dakša/karote/nazis (spork);
  • zobu birste, zobu pasta;
  • šampūns;
  • dušas želeja vai ziepju lapiņas;
  • dezodorants;
  • pretiedeguma krēms;
  • mazās šķērītes;
  • plāksteri;
  • pāris tabletes (pretsāpju, pret caureju);
  • drēbju mazgāšanas līdzeklis;
  • 10m mazais striķis;
  • mobilais telefons;
  • mobilā telefona lādētājs;
  • GPS (ar rezerves baterijām);
  • pavisam vienkāršs un mazs fotoaparāts;
  • lukturītis;
  • drēbes;
  • peldkostīms;
  • dvielis;
  • pārtika;
  • garšvielas (cukurs, ja vajag);
  • nauda, bankas karte;
  • saulesbrilles;
  • pase;
  • travel guide (Lonely Planet u.tml.).

Man bija līdzi vēl šādi tādi sīkumi, bet tos neminu, jo neizmantoju. Kopā soma, neskaitot ūdens pudeles, svēra 10 kilogramus. Manuprāt, ļoti labs rezultāts, kas tika pārbaudīts arī diezgan nopietnos gājienos pa kalniem.

Iepriekš nebiju minējis GPS un Lonely Planet grāmatu. Manuprāt, vismaz vienam no šiem ir obligāti jābūt, vēlams abiem diviem. GPS palīdz orientēties svešā vietā pat tādā it kā elementārā situācijā, kā saprast, kurā autobusa pieturā jākāpj ārā. Lonely Planet savukārt dod ļoti labu ieskatu, ko kurā vietā var pasākt. Pie tam šī informācija ir somā, neatkarīgi no tā, uz kuru pusi sanāks doties (citādi var šo informāciju par konkrētām vietām iegūt pirms brauciena, veicot izpēti).

Viens no sakarīgākajiem rakstiem, ko pirms brauciena lasīju par šo tēmu: http://travelindependent.info/whattopack.htm.

Dzīvošana Kanādā

Šobrīd atgriežos no divu mēnešu ilga komandējuma Kanādā. Skaitot kopā ar iepriekš tur pavadīto laiku, šogad kopā trīs mēneši ir nodzīvoti tur. Sēžot lidostā un gaidot lidojumu uz mājām, nolēmu veltīt nedaudz laika, lai vairāk vai mazāk strukturēti aprakstītu dažādus sīkumus, ko sanāca tur novērot.

Novērojumi tika veikti Ontario provincē, Toronto apkaimē, nevaru spriest, cik tie attiecināmi uz pārējo Kanādu, taču ticami, ka, izņemot Kvebeku (franciski runājošu provinci), situācija ir diezgan līdzīga.

Vispārējais vērtējums

Ja vēlas dzīvē ko mainīt un pārvākties dzīvot un strādāt uz ārzemēm, tad Kanāda viennozīmīgi ir ļoti laba izvēle. Ja atskaita tālo ceļu līdz Latvijai, viss pārējais ir diezgan pozitīvs. Galvenokārt jau cilvēki – tur lielākā daļa ir imigranti, līdz ar to nebūs jājūtas kā baltam zvirbulim, jo tur visi tādi. Es dzīvē redzēju tikai vienu kanādieti, kas varēja teikt, ka viņas senči te iebrauca kā pirmie mednieki. Protams, visus pēc kārtas neaptaujāju, bet lielākā daļa ir paši atbraukuši, vēl daudzi ir šeit dzimuši, bet vecāki iebraucēji.

Lai arī Kanāda oficiāli ir divvalodu valsts, reāli franciska ir Kvebeka, bet pārējā Kanāda runā angliski. Daži vietējie sūdzējās, ka visā Kanādā ir spiesti ievērot divvalodību, piemēram, uzraksti uz autobāņiem ir divās valodās, taču pašā Kvebekā viss ir tikai franciski.

Daba

Daba Kanādā ir fantastiska. Flora un fauna Toronto apkaimē ir diezgan līdzīga Latvijai, taču Kanāda ir tik milzīga, ka tur var atrast tādas pērles, kuras liek vēlēties, kaut komandējumu varētu pārtraukt un visu laiku veltīt ceļošanai.

Tika izmēģināts braukt ar kanoe pa Algonquin parku. Kanoe braukšanai tas ir ideāls parks – 100 gadu atpakaļ koku ieguvei tur tika uzpludināta milzīga teritorija, kas tagad veido milzīgu tīklu ar mazākiem un lielākiem ezeriem, kas visi ir vai nu savienoti ar upītēm vai arī sasniedzami, pārsimts metrus kanoe nesot uz pleciem. Pavadot tur divas dienas, tika secināts, ka, ja vien būtu tāda iespēja, tur varētu katru vasaru braukt vēl un vēl.

Pavisam kārdinoši likās aizbraukt tālāk uz ziemeļiem – jau apmēram 800km no Toronto ir milzīgas teritorijas, kuras praktiski nav apdzīvotas un kur meži mijas ar ezeriem un upēm.

Cenas

Cenas ir viena no iepriecinošajām lietām Kanādā. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, siers un gaļa ir dārgi, cenas ir diezgan līdzīgas Latvijai. Protams, jāmāk atrast pareizie veikali, taču, ja zin, kur iepirkties, tad tēriņi dzīvošanai nebūt nav tik lieli.

Pavisam labas cenas ir atrodamas, ja meklē apģērbus, aksesuārus (somas utt.) un dažādas citas tamlīdzīgas preces ir krietni lētākas – atkal gan, jāmāk atrast (daži lielveikali ir dārgi, citi to pašu nosauc par outlet un pārdod krietni lētāk). Par apmēram 30 latiem nopirku ūdensnecaurlaidīgus ziemas zābakus.

Pavisam slikti ap dūšu paliek, skatoties automašīnu reklāmas – cenas ir gandrīz divreiz zemākas kā Eiropā. Te gan uzreiz jāpiemetina, ka, lai arī mašīnas ir lētas, apdrošināšana ir nenormāli dārga. Par piemēru – tikko tiesības dabūjušam zaļam gurķim apdrošināšana var būt pat vairāki tūkstoši latu gadā (ja nemaldos, tas ir analogs mūsu OCTA, nevis KASKO).

Benzīns Kanādā maksā ap 0.55 Ls/litrā, ASV tas maksā mazāk kā 0.40 Ls/litrā. Tas gan ir par regular, kas pie mums būtu 95, bet Ziemeļamerikā ir 87. oktānskaitlis.

Ļoti kaitinošs sīkums – visur (izņemot benzīnam) cenas norādītas bez nodokļiem (mūsu PVN analogs). Kas savukārt nozīmē, ka nav īsti zināms, cik tad tā prece maksās, jo nodokļi dažādām lietām atšķiras (piemēram, negatavotai pārtikai nodokļa vispār nav).

Sabiedriskais transports

Sabiedriskais transports Toronto apkaimē ir diezgan labi attīstīts, pārsvarā orientēts uz autobusiem un vilcieniem, un metro. Pa pašu Toronto braukā arī tramvaji. Apmaksa ir pērkot biļetes pie vadītāja vai kioskos (nav ne jausmas, kur tie kioski, vienmēr pirku pie vadītāja). Viena biļetes maksā 1,50 Ls, taču tā dod tiesības apmēram divu stundu laikā neierobežoti pārsēsties citos transporta līdzekļos. Divu stundu ierobežojums tiek realizēts, noplēšot biļeti attiecīgā slīpumā, lai plēsiena līnija norādītu uz attiecīgo laiku. Pārsēšanās strādā pat vairāku Toronto piepilsētu starpā.

Pie viņiem šobrīd lēnām tiek testēta elektroniskā biļete, solās tuvāko gadu laikā ieviest. Tāpat Toronto kaut kad nākotnē parādīšoties zemās grīdas tramvaji. Tā kā šajā ziņā mēs esam krietni priekšā.

Pie visām vilcienu uz starppilsētu autobusu stacijām ir park-and-ride stāvvietas, kas arī aktīvi tiek izmantotas. Tas tāpēc, ka autobāņi no rītiem un vakaros ir gaužām pilni par spīti tam, ka vietām katrā virzienā ir 8 joslas.

Automašīnas

Bez savas mašīnas Kanādā ir prakstiski nereāli izdzīvot. Lielās ielas nosedz sabiedriskais transports, taču attālumi Kanādā ir milzīgi, privātmāju rajoni arī un tipiskā mājā ir vismaz divas automašīnas.

Kanādā automašīnu parks ir konkrēti orientēts uz lielām mašīnām. Pārsvarā apkārt braukā džipi un pikapi. Redzēt hečbeku ir liels retums – tiem, kam nav lielie džipi vai vēl lielākie pikapi, ir lieli sedani. No vietējā kolēģa pāris reizes aizņēmāmies venu Infinity sedanu – apmēram 5 litru motors, ēda vismaz 18 litrus uz 100km. Pat ar viņu zemākajām benzīna cenām tas sit pa kabatu.

Uz vietas visi kā viens sūdzas par benzīna cenu kāpumu. Agrāk tas bijis krietni lētāks, tāpēc arī cilvēki tik brīvi pirkuši šīs milzīgās mašīnas.

Autonomā prasot Economy klases automašīnu, dabūju Chevrolet, kas ēda 10l/100km, braucot pa šoseju.

Tipiskais ātruma ierobežojums pilsētā ir 50-60km/h. Ārpus pilsētām uz mazajiem ceļiem ir 80km/h, uz autobāņiem 100km/h. Uz bāņa reāli visi brauc ar +20km/h diennakts gaišajā laikā un +10km/h tumšajā. Policiju uz ceļiem redz reti, bet tas droši vien tāpēc, ka satiksme uz bāņa ir nenormāli aktīva un, izņemot nakti, tur kādu izvilkt ārā no plūsmas ir nereāli. Pēc vietējo stāstītā, ja seko plūsmai, tad policija neaptur, pat, ja ātrums ir krietni virs atļautā. Galvenais netaisīt zigzagus apdzenot.

Interesants sīkums – viscaur ir atļauts labais pagrieziens pie sarkanās gaismas (dodot ceļu visiem pārējiem). Arī ASV tas ir atļauts, tikai tur daudz biežāk ir saliktas zīmes, kas to aizliedz. Kanādā tādas ir ļoti reti un, cik varēju novērot un izmēģināt, tas uzlabo satiksmes caurlaidību. Latvijā gan tas varētu tik labi nestrādāt, jo Kanādā ir ļoti maz kājāmgājēju ārpus paša pilsētas centra.

Ceļošana uz ASV

Pa sauszemi uz ASV aizbraukt ir gaužām vienkārši. Vajadzīga tikai sarkanā pase (elektroniskā, var būt ar vai arī bez pirkstu nospiedumiem). Brauc pāri robežai, tur vīriņš aizdzen malā un liek iet iekšā mājā. Tur savukārt apmēram pusstundu (atkarīgs no noslodzes) maļ pasi un apjautā, ko tad darīsi ASV, kur paliksi utt. Nekas briesmīgs tas nav un tā rezultātā pasē ieskavo zaļu lapiņu, kas 3 mēnešus ļauj iebraukt ASV un izvairīties no atkārtotām iztaujāšanām. Kas labi – šo lapiņu var atdot (3 mēnešu laikā tā obligāti ir jāatdod) arī Kanādā vai Meksikā, kas nozīmē, ka, ja nav zināms, cik reizes braukās turp šurp, par to nav jāuztraucas. Es gan Toronto lidostā noskrējos, kamēr atradu Border Control, kas man šo lapiņu savāca (pirmajā stāvā pie Arrivals).

Starp citu, cik varēja saprast no robežsarga, tad ESTA reģistrācija, robežu šķērsojot pa zemi, šobrīd nav obligāta – to šobrīd izmanto tikai dažās lielākajās lidostās, taču, protams, par sliktu tā nenāks.

Paši kanādieši uz ASV brauc regulāri iepirkties, jo tur daudz kas esot krietni lētāks. Piemēram, šmiga, kuru Kanādā var nopirkt tikai speciālos veikalos. Ja ASV uzturas vairāk kā 48 stundas, tad par apmēram 400$ vērtām mantām nodoklis uz robežas nav jāmaksā. Pretējā gadījumā viss ir jādeklarē un nodokļi jānomaksā.

Braucot ar automašīnu jārēķinās, ka ASV tiek izmantota imperiālā sistēma – attālumi ir jūdzēs, ātruma ierobežojumi arī. Cenas benzīntankos ir dotas gallonos (ASV tas ir 3,79 litri, Lielbritānijā savukārt 4,54 litri).

Sadzīves tehnika

Lielais pārsteigums, esot Kanādā, dzīvojot divos dažādos dzīvokļos un pastaigājot pa veikaliem, ir viņu sadzīves tehnikas līmenis. Rodas sajūta, ka viņi iesprūduši kaut kur pāris desmitus gadus senā pagātnē. Piemēram, veļas mašīnas pats pamatīgākais režīms pabeidz mazgāt 30 minūšu laikā. Un neko neizmazgā – balto kreklu trīs reizes mazgāju, kamēr traipi gandrīz bija izzuduši. Visi izmanto veļas žāvētājus. Pie mums tie ir integrēti veļas mašīnā. Pie viņiem tā vienmēr ir atsevišķa ierīce, izmēros tikpat liela kā veļas mašīna. Un šausmīgi bojā drēbes. Dažas zeķes, kas tika jaunas nopirktas, nu ir uz izjukšanas robežas, lai arī tikai dažas reizes mazgātas.

Katrā ziņā pastaigājot pa sadzīves tehnikas veikalu rodas dīvaina sajūta. Gandrīz neviena no ierīcēm neizskatās kā pie mums. Ir ledusskapji, kas ir ļoti līdzīgi, taču ir daudzi tādi modeļi, kas Latvijā nav redzēti. Veļas mašīnas jau minēju – pavisam savādāki risinājumi, lai arī ražotāji tie paši. Tas pats par plītīm utt.

Ēkas

Visās ēkās (droši vien, izņemot pavisam vecās) ir kondicionieri. Pie tam, viņiem vēl nesen bija likums, kas noteica, ka, ja ēkā ir kondicionieris, tai nedrīkst būt virināmi logi. Tas, lai taupītu enerģiju. Kā rezultātā arī pavisam jaunās daudzdzīvokļu mājās guļamistabā logu atvērt nevar vai var atvērt tikai mazu spraudziņu. Ofisu ēkās visdrīzāk nekur nevarēs atrast atveramu logu. Kas savukārt nozīmē nenormālas mokas dienā, kad kondicionieris saplīst (tika piedzīvots).

Daudzdzīvokļu ēkām norma ir daudzstāvu autostāvvieta zem ēkas. Zem 34 stāvu ēkas, kurā dzīvoju, bija pieci stāvi automašīnām. Īstenībā dikti apnicīgi ir regulāri braukāt pa apli uz piekto pazemes stāvu, bet vismaz ir rezervēta vieta, kur mašīnu atstāt.

Daudzdzīvokļu mājas standarta aprīkojums ir baseins, sauna, svaru zāle, biljarda zāle, izīrējama telpa pasākumiem un vēl dažādas līdzīgas ekstras. Baseins, svaru zāle un biljards ir bez maksas. Baseinu izmantoju ļoti aktīvi – ja izdodas atrast brīdi, kad indiešu ģimenes milzu bērnu pulks pilnā sastāvā neplosās un nebļaustās pa visu telpu, ir ļoti ērti, ka nekur nav jābrauc un peldēties vari pagrabā.

Lielākā daļa pilsētu teritorijas ir nosegtas ar privātmājām. Sevi cienošam kanādietim pieder māja un, tiklīdz ir ģimene, viņš nedzīvo dzīvoklī. Līdz ar to pilsētas centros ir pāris kvartāli ar augstceltnēm – ofisi un dzīvokļi (vismaz 20-30 stāvi) un visa pārējā teritorija ir privātmāju rajoni, ar izmētātiem iepirkumu rajoniem.

Tipiska privātmāja ir divi stāvi, pagrabs, kopā varētu būt ap 200-300 kvadrātmetri un pagalms. Parasti neliela zaļā zona ir mājai priekšā, taču visām aizmugurē būs pagalms, kurā tad daži kaut ko audzē, citi tur savu milzīgo BBQ grilu.

Nekustamā īpašuma cenas vidēji ir augstākas nekā pie mums. Te gan jāņem vērā, ka dzīvokļi pārsvarā ir pilsētas centrā (pie mums tādi arī ir dārgi) un pārējās ir privātmājas, pie tam ne tās mazākās (pie mums privātmājas pilsētā arī maksā dārgi).