Knaģa emuāri

Jo vairāk priekšvēlēšanu reklāmas ieraugu uz ielām vai dzirdu pa radio, jo manī rodas lielāka neizpratne – kas, piedošanu, tas ir par idiotismu, kas šobrīd notiek? Neesmu vēl redzējis nevienu puslīdz jēdzīgu reklāmu, neviena politiskā spēka izpildījumā.

Ir daļa “klasisko reklāmu” – viens vai vairāki tēli no partijas, partijas nosaukums, numurs un viss. Manī tās neizraisa pilnīgi nekādas emocijas – ja nu vienīgi es pēkšņi ieraudzīšu kādu pazīstamu seju…

Bet no pārējām… Sākšu ar Vienotības reklāmu, ko dzirdēju pa radio. Teksts “Ja Vienotība uzvarēs vēlēšanās, ministru prezidents būs Valdis Dombrovskis, ja uzvarēs Saskaņas Centrs, tad visdrīzāk būs Jānis Urbanovičs”. Tālāk sekoja kaut kāds aicinājums balsot, cik atceros, tad aptaujā kaut kādā mājas lapā. Tagad, kad cenšos atcerēties, pieļauju, ka tomēr balsot vēlēšanās. Bet par pašu reklāmas tekstu – pirmkārt jau Vienotībai nav iespējams apgalvot, ka savas uzvaras gadījumā Zatlers nominēs Dombrovski – lai arī ļoti ticami, tā tomēr ir prezidenta atbildība. Otrkārt, kāpēc Vienotība savā reklāmā reklamē Saskaņas Centru tikpat, cik sevi? Treškārt, ja mani uztrauc, ka SC tiks pie varas, tad mani tas uztrauc bez viņu atgādinājuma par premjera kandidātu, ja ne, tad šī reklāma pilnīgi neko nemaina. Principā reklāma, manuprāt, ir gaužām bezjēdzīga.

Vēl viena, ko šorīt ieraudzīju autobusa pieturā. Saskaņas Centra plakāts. Teksts “Viss būs labi!”. Varbūt krieviski šim teicienam varētu būt cita nozīme, bet latviešu valodā to parasti lieto vai nu ar ironiju vai arī stāstot, ka viss jau būs labi, kaut labi zināms, ka nebūs gan. Pat ja tas ir nopietni domāts – kā var solīt, ka viss būs labi?

Un tad, protams, pērle – Šlesers. Milzu plakāts pie Gaisa tilta. Sola zemus nodokļus, bet maksāšot visus. Bez viņa gan neesmu dzirdējis nevienu citu, kas apgalvotu, ka bez nodokļu celšanas var iztikt. Un maksāšot visi – tā tomēr VID kompetence – nez, lai panāktu šo solījumu, atkal nomainīs VID vadītāju? Lab’, bet par nodokļiem lai būtu kā būtu. Vēl uz tā paša plakāta teksts “Viens premjers. Šlesers”. Lai nu ko, bet apgalvot, ka viņš ir vienīgais premjera kandidāts ir absolūta lielummānija. Latvijā ir simtiem cilvēku, kas varētu būt labāki vai sliktāki premjeri, bet šis teksts atgādina kaut ko no totalitāriem režīmiem. Un tad, protams, Šlesera moto “Cieti!”. Zin’, ja es nebūtu iepriekš dzirdējis, ka kāds to esot parodējis ar “Mīksti!”, tad man laikam pat neienāktu prātā, kas ar to domāts. Asociācijas, to izlasot, bija forma no vārda “ciest” vai “ciešanas” vai arī vārdu salikums “Cieti nu klusu”.

Es gan apzinos, ka politiskās reklāmas biežāk nav mērķētas intelektuālu cilvēku virzienā, taču vai tiešām šādas reklāmas iedarbojas?

Neo atrasts, visi par to runā, laiks arī man uz papīra (ekrāna) uzlikt nedaudz pārdomas visā šajā sakarā.

Eksistē viedoklis, ka Neo neko vispār nav pārkāpis, jo ir piekļuvis tikai informācijai, kas “brīvi” pieejama internetā. Es tam īsti nevaru piekrist, jo:

• ja adrese būtu http://eds/download?user=viesis&pass=viesis, nevienam nerastos šaubas, ka minot dažādas user un pass vērtības, mēs apejam autorizācijas sistēmu;
• ja adrese būtu http://eds/download?id=A7F1CB37-BD2B-45F8-9006-5C4279ED62D9, tad id vērtības minēšanu (3,4 * 10^38 dažādas kombinācijas) viennozīmīgi var atzīt par laušanu;
• ja adrese būtu http://eds/download?pass=100, ar ko īsti tas atšķiras no pirmā varianta – vienīgā atšķirība ir tas, ka parole ir muļķīgi vienkārša;
• iepriekšējā piemērā lauku nosaucot par id, nevis pass mēs iegūstam reālo EDS situāciju – lejupielādes ir aizsargātas, taču ar ļoti muļķīgām parolēm – vienkāršiem skaitļiem no 1 līdz, piemēram, 2 000 000.

Viens no argumentiem, kāpēc šī darbība ir attaisnojama, ir tas, ka visi dati esot bijuši brīvi pieejami internetā. Atkal tas ir kas tāds, kam nevar piekrist. Piemēram:

• zaglis, kurš iekļūst mājā, izmantojot labi paslēptu, bet neaizslēgtu logu, ir tikpat vainīgs kā tas, kurš atlauž durvis;
• ja, piemēram, delfi.lv būtu administrācijas sadaļa, kura nav aizsargāta nekā savādāk, kā vien ar slepenu adresi (piemēram, http://delfi.lv/admin/) – jebkurš, kurš piekļūst šai sadaļai, vienkārši uzminot šo adresi, ir savā veidā uzlauzis sistēmu (tiesa, apejot ļoti vienkāršu security by obscurity risinājumu).

“Brīvi pieejams internetā” varētu tikt attaisnots ar to, ka eksistētu lapa X (piemēram, kāds blogs), kurā būtu publicētas šīs adreses. Šajā gadījumā vainot varētu informācijas publicētāju, nevis izmantotāju, līdzīgi kā gadījumā, kad con artist pārdod personai māju, kas viņam nepieder, vainīga nav šī persona, kas tagad ieiet svešā mājā, bet gan con artist-s, kas šo māju pārdeva.

Turpinot šo domu, varētu pieņemt, ka Neo kaut kur interneta plašumos uzgāja vienu šādu adresi, piemēram, kāda uzņēmuma grāmatvedis bija nokopējis linku no sistēmas un kaut kur pieglabājis vēlākai lietošanai. Šādā situācijā, ja vien kopā ar adresi nebija publicēti tās lietošanas ierobežojumi, neko nevar pārmest ziņkārīgam cilvēkam, kas to atvēra un apskatījās.

Atverot šādu adresi var ieraudzīt vienkāršu XML dokumentu ar vārdiem, nosaukumiem, skaitļiem – taču neko, kas pateiktu, kas tie par datiem un kādiem mērķiem tā ir izmantojama (piemēram, teksta dokumentos šāda informācija ir vai nu sākumā, vai dokumenta “kājenē”). Un atkal ar ziņkārību var attaisnot to, ka ieraudzījis adresē ciparus, šī persona izdomā pamainīt tos un paskatīties, kas notiek.

Te parādās viena liela problēma ar mūsdienu sistēmu datiem – ja reālos, parakstītos dokumentos tiek iekļauti to izmantošanas nosacījumi, konfidencialitātes prasības, dokumenta auditorija un tas viss tiek uztverts par vienu veselumu, tad dažādiem apstrādātiem datiem dažādās strukturētās formās gandrīz nekad nav pievienoti šādi meta dati. Kas ļauj, iegūstot šādu dokumentu ārpus konteksta, neapzināties sekas šīs informācijas izmantošanai.

Ja turpinam par ziņkārību – manuprāt, ar šo argumentu varētu Neo diezgan veiksmīgi aizstāvēties (galu galā, neviens taču nepārmetīs, ja http://tvnet.lv/news/123 tiks aizstāts ar http://tvnet.lv/news/666, tomēr šeit ir viena nopietna problēma. Nav iespējams apgalvot, ka Neo neapzinājās, ka piekļūst informācijai neatļautā veidā, jo viņš slēpa savas pēdas, maskējoties aiz [visdrīzāk] dažādiem proxy vai līdzīgiem risinājumiem. Kā arī pēc pirmās informācijas publicēšanas viņš nenāca klajā ar paziņojumu, ka “atvainojiet, es tiešām nezināju, ka šī informācija ir konfidenciāla – tā taču bija tik brīvi pieejama”.

Rezumējot, mans viedoklis ir, ka Neo būtu pelnījis kādu no simboliskajiem sodiem – brīdinājumu vai, piemēram, publisko darbu (ko varētu veikt, auditējot citas valsts IT sistēmas), kas pamatojams ar to, ka viņš ļoti apzinīgi rīkojās, izplatot tālāk iegūto informāciju – necieta privātie uzņēmumi vai individuāli cilvēki (ja vien tie nebija attiecīgo uzņēmumu vadībā). Paralēli tam vajadzētu nopietni piestrādāt, lai sakārtotu likumdošanu saistībā ar to, ko drīkst un ko nedrīkst šādas ziņkārības vadīti personāži darīt – skaidri noteikt, piemēram, ka jebkura informācija “.gov.lv” domēnos ir konfidenciāla, ja vien nav noteikts savādāk.

Pateicoties datu noplūdēm no VID EDS, mēdijiem nepārtraukti nāk jauns materiāls skaļiem virsrakstiem par milzu algām vienā vai otrā iestādē: “Autoceļu uzturēšanas naudu tērē milzīgām darbinieku algām. Pērn 365 VAS "Latvijas autoceļu uzturētājs" darbinieku vidējie ienākumi pirms nodokļu nomaksas pārsnieguši 1000 latus”.

Ārprāts. 1000 lati pirms nodokļu nomaksas. Veram vaļā algu kalkulatoru un skatāmies. 1000 latu pirms nodokļu nomaksas ir… 682,50 Ls pēc nodokļiem. Tiešām ārprāts. Tik mežonīgas algas.

Dažām amatpersonām esot pat 4000 latu alga. Pēc nodokļiem tas ir apmēram 2700 Ls. Tas droši vien ir tikai kādam no lielajiem priekšniekiem. Uzņēmumā, kurā ir vairāk kā 2000 darbinieku. Kurš saprātīgs cilvēks piekritīs tādai atbildībai par mazāku naudu? Tad drīzāk būtu jājautā, kāda ir konkrētā cilvēka motivācija strādāt par mazāku algu šādā amatā. Vai nu korupcijas iespējas vai vienkārši neadekvāta kvalifikācija.

Un vispār – manuprāt, ar likumu vajadzētu noteikt, ka mēdijos minot dažādas algas, vienmēr ir skaidri jāpasaka, vai tas ir pirms vai pēc nodokļiem. Vislabāk būtu, ja likums noteiktu par obligātu prasību uzrādīt abas summas. Citādi jebkurš žurnālists var manipulēt ar skaitļiem pēc sirds patikas.